Kāpēc plānot finanšu plūsmas?

Kāpēc plānot finanšu plūsmas?

Lai gan uzņēmumiem mēdz būt dažāda rakstura nākotnes plāni, finanšu uzmetumi, “salvetes” līmeņa stratēģiskās aplēses, tomēr detalizēts, precīzs budžets, jo īpāsi ilgtermiņa, ir retāk sastopams. Tomēr regulāri veidoti nākotnes darbības plāni, finanšu plūsmu prognozes, ievērojami atvieglo vadības un īpašnieka lēmumu pieņemšanu, palīdz sasniegt iecerētos mērķus, piesaistīt kreditoru vai investoru līdzekļus, sekmīgi pārdot uzņēmumu.

Pārsteidzoši, bet daudzi Latvijas lielie uzņēmumi, neveic budžetēšanu nākamajam gadam, kur nu vēl divus, trīs vai piecus gadus uz priekšu. Ja arī tiek veikta, tad tā ir aptuvena – izveidota kādu gadījuma rakstura vajadzību segšanai (piemēram, banka ir palūgusi finanšu plānu nākamajam gadam).

Līdz ar to praksē rodas loģiski jautājumi:

• kāpēc plānot finanšu plūsmas? Ko tas dod?
• kāpēc plānot vairāk nekā īstermiņā vai – maksimums – gada termiņā?
• kāpēc plānot detalizēti?

Finanšu plānu nozīme praksē

Finanšu plūsmas plāno gan ārējo, gan iekšējo vajadzību apmierināšanai. Gluži tāpat kā veido finanšu pārskatus, kas atspoguļo uzņēmumos notikušos faktus skaitliskā izteiksmē, tā plānotās finanšu plūsmas atspoguļo faktos pamatotu uzņēmuma vadības ieskatu par ienākumu, izdevumu prognozi un resursu vajadzību prognozes izpildei.

Tāpat pagātnes faktiskās un nākotnes plānotās naudas plūsmas palīdz piepildīt biznesa ieceres. Pat, ja plāni nepildās kā iecerēts, tajos ir atspoguļoti lēmumi, resursi ieņēmumu gūšanai, finansējums plānu izpildei un rezultāts, kā arī ir saprotami un skaidrojami noviržu iemesli.

Plānu nozīme ārējam lietotājam

Praksē pastāv vairāki gadījumi, kad ārējām lietotājiem ir svarīgi iepazīties ar uzņēmuma finanšu plānu.

• Potenciālā pircēja pārliecībai par uzņēmuma patieso vērtību.

Potenciālajam pircējam ir svarīgi redzēt, vai uzņēmums iepriekš ir plānojis savu darbību (kādi bija apstiprinātie budžeti) un kādi rezultāti ir sasniegti. Konsekvence plānu izpildē paaugstina uzņēmuma vērtību. Kāpēc? Jo pircējs baidās, tas nepazīst uzņēmumu un tā vadību. Regulāra plānošana un plānu izpilde palielina pārliecību, ka uzņēmuma īpašnieki un vadība zina, ko dara un pārdod funkcionālu, pelnītspējīgu aktīvu;

• Ārējā finansētāja skaidrībai par sagaidāmo.

Banka vēlēsies redzēt tās kreditējamā uzņēmuma gada budžetu un vidēja termiņa biznesa plānu. Lai gan kredīta cenu – tas atspoguļo uzņēmuma risku finansētāja acīs – klasiski pasaulē vērtē pēc maksātspējas varbūtības (piemēram, nosakot kredītreitingu vai aprēķinot Altman Z-Score koeficientu – un to dara ar vēsturiskajiem finanšu rādītājiem), kvalitatīvi plāni finansētājam rada pārliecību, ka uzņēmums zina, ko sagaida un kā mērķus sasniegt;

• Revidēts finanšu plāns fondu finansējuma saņemšanai.

Tā nav bieži piekopta prakse Latvijā, tomēr – īpaši, ja mēģina piesaistīt līdzekļus no Eiropas Savienības fondiem, piemēram, nākotnes inovāciju fondiem, ‒  līdzekļu piešķīrējs var pieprasīt finanšu revidenta izskatītu un pārbaudītu uzņēmuma finanšu plānu. Tātad ir nepieciešams kvalitatīvs plāns, kuru revidents pēc tam auditē un sniedz atzinumu.

Plānu nozīme iekšējam lietotājam

Tāpat finanšu plānu sagatavošana ir nozīmīga arī iekšējiem lietotājiem. Finanšu plāni uzņēmuma iekšienē:

• ļauj konkretizēt mērķus un paredzēt ierobežotus resursus šo mērķu sasniegšanai – īstermiņā un stratēģiski.

Var būt lielas un grandiozas ieceres, bet plānošanas rezultātā top skaidrs – tām nepietiek līdzekļu. Un tad ir iespējas – plānus mainīt vai atrast līdzekļus (iztrūkuma apjoms secināms no finanšu plāna aprēķiniem) – vai, visbiežāk, – mainīt plānus un atrast līdzekļus. Ir skaidrs, kas, cik, kāpēc un kā;

• pastiprina disciplīnu uzņēmumā un dod iespēju kontrolēt plānu izpildi.

Ja uzņēmumā ir apstiprināti budžeti un finanšu plāni, tad ir skaidrs, kurš par ko ir atbildīgs. Un šādā gadījumā naudas tēriņi jau ir izvērtējami plānos norādīto mērķu sasniegšanas kontekstā, savukārt faktiskie rezultāti, salīdzinot ar budžetu, ļauj ne vien konstatēt novirzes, bet arī saprast iemeslus.

Tātad kvalitatīvs finanšu plāns – gan gada griezumā, gan vairāku gadu termiņā – ir stratēģiski noderīgs. 

Kā plānot finanšu plūsmas?

Šoreiz detalizēti netiks vērtēts katrs finanšu plāna veidošanas elements – par to ir sarakstītas biezas grāmatas, bet uzsvars tiks likts uz dažām būtiskām, iespējams, ne tik ļoti darbietilpīgām lietām, kas palīdz gan izveidot kvalitatīvu finanšu plānu, gan arī to izvērtēt.

Vēsturisko datu analīze

Pirms nākotnes plānošanas ir svarīgi saprast, kas notiek uzņēmumā un kāpēc. Jo kvalitatīvāka uzskaites sistēma, jo ticamāki un izmantojamāki rezultāti, jo labāk var pamatot tuvākas un tālākas nākotnes plānus.

Īpaši palīdz, ja uzņēmums savu darbu uzskaita loģiskā veidā arī nefinanšu mērvienībās – paveiktā/pārdotā apjomā. Var pat teikt – katram uzņēmumam ir tas “viens skaitlis”, uz kuru attiecināt finanšu rezultātu, lai noteiktu efektivitāti un prognozētu nākotni.

Piemērs

Viesnīcas darbībai ir iegūstams apgrozījums gan gada, gan mēneša griezumā. Ir zināms viesnīcas istabu skaits, no kura var iegūt vidējā ienākuma no istabas[1] koeficientu (apgrozījums dalīts ar istabu skaitu). Tāpat ir zināms, cik viesnīcas istabas tiek izmantotas no potenciāla (no 100%).

Apgrozījums = viesnīcu skaits x vidējais ienākums no istabas x faktiskais istabu izmantošanas īpatsvars.

Protams, šo visu var papildināt, piemēram, viesnīcas gūst ieņēmumus arī no apkalpošanas, ēdināšanas, papildu servisiem. Ienākumi var būt sezonāli – un sezonālā biznesā labāk analizēt datus īsākos periodos (mēneši, ceturkšņi), nevis kopā par visu gadu.

Līdzīgi ir iespējams analizēt tiešās izmaksas, piemēram, viesnīcas istabu tiešās un netiešās uzturēšanas izmaksas. Apgrozījuma un tiešo izmaksu starpība ir bruto peļņa. No tās attiecīgi sedzamas fiksētās izmaksas – gan pamatlīdzekļu nolietojums, gan pārdošanas, administrācijas izmaksas, citi fiksētie maksājumi. Plānošanā ir ļoti svarīgi nodalīt fiksētās un mainīgās izmaksas un dažādās nozarēs šī attiecība var būt ļoti atšķirīga.

Protams, klasifikācija katrā gadījumā atbilst uzņēmuma darbības modelim, taču būtība nemainās.

Ja arī uzņēmumā nav šī “viena skaitļa”, tad grāmatvedībā uzskaite nereti notiek departamentu, struktūrvienību, projektu līmenī – un arī šāda analīze ir laba bāze nākotnes prognožu veidošanai.

_______________________________________________________________________

Izaugsme, kas straujāka par ekonomiku – vienalga, uzņēmuma vai nozares, nevar turpināties bezgalīgi, jo – tīri matemātiski – ar laiku uzņēmums pāraugs pasauli, un tas nav reāli
_______________________________________________________________________

Vēsturiski arī nepieciešams izvērtēt bilanci un naudas plūsmu – kā tieši uzņēmums ir ieguvis līdzekļus savai darbībai (dalībnieku finansējums, nesadalītā peļņa, kredīti, atliktie maksājumi piegādātājiem) un kā tos ir izmantojis (pamatlīdzekļi, apgrozāmie līdzekļi), novērtēt, cik ir izmaksājusi šī darbības nodrošināšana (piemēram, procenti par kredītu; iesaldēti naudas līdzekļi, turot lielus krājumus, lai nodrošinātu labākas cenas no piegādātājiem; u.t.jpr.).

Tieši tāpēc analīze veicama, sadalot klasisko grāmatvedības peļņas un zaudējuma aprēķinu formu – atsevišķi vērtējot ilgtermiņa ieguldījumu nolietojuma un procentu izmaksas. Faktiski mērķis ir sākotnēji izprast peļņu pirms procentu maksājumiem, nolietojuma un amortizācijas (EBITDA) un tad analizēt citas izmaksas.

Tieši tāpat – saistīti – izvērtējami “nemateriālie resursi” – darbinieki, intelektuālais īpašums – jo jebkuru resursu var izteikt naudas formā – tas atspoguļojas vēsturiskajos finanšu datos un prognozēs.

Lai veidotu kvalitatīvu finanšu plānu, ir jāzina, kas un kāpēc notiek šodien, kas un kāpēc notika vakar. Jāsāk ar analīzi.

Peļņas un zaudējumu aprēķina plāns

Balstoties vēsturisko datu analīzē, zinot, kas uzņēmumam sagaidāms tuvākajā nākotnē, kādi ir plāni un ieceres, ir iespēja veidot finanšu plānu – budžetu tuvākajam gadam, detalizētu plānu tuvākajiem 3–5 gadiem un, vēlams, ilgāka termiņa plānu tālākai nākotnei.

Piemērs

Atgriežoties pie viesnīcu piemēra, plānošana ir relatīvi vienkārša – atliek plānot tos pašus koeficientus/rādītājus, kas aprēķināti/iegūti vēsturisko datu analīzes rezultātā – bet nākotnei.

Attiecīgi ir iespējams plānot viesnīcas istabu skaitu, noslogojumu un vidējo ienākumu. Šajā līmenī arī ir iespēja novērtēt plānu reālumu, piemēram, salīdzinot ar vēsturiskajiem rādītājiem un tirgu. Par viesnīcu darbību iespējams iegūt vēsturiskos noslogojuma rādītājus no Latvijas oficiālā statistikas portāla Stat.gov.lv. Plānojot savas viesnīcas darbību, var salīdzināt tās vēsturiskos datus ar vēsturiskajiem datiem Rīgā.

Attiecīgi, ja viesnīca vēsturiski ir strādājusi labāk nekā Rīgas viesnīcas kopumā, ir pamats arī nākotnes prognozēs plānot šādu labāku rezultātu, bet vienlaikus ir skaidrs, ka plānot nereālas prognozes nav jēgas – tās nepiepildīsies. Un nereālus plānus ātri atklās gan pati dzīve – plāni nepildīsies, gan gudrs ārējais plānu lasītājs – pamanīs loģiskos trūkumus.

Pēc līdzīga principa var plānot arī pārējos ienākumus un izdevumus veidojošos elementus – atspoguļotus naudas izteiksmē, tos iekļauj peļņas un zaudējumu aprēķina plānā.

Arī nākotnes peļņas un zaudējumu aprēķina plānu sākotnēji veido EBITDA līmenī un tad papildina ar ilgtermiņa ieguldījumu nolietojuma amortizāciju uz izmaksām un procentu izmaksām. Kāpēc? Par to turpmāk tekstā.

Investīciju plāns

Bez resursiem, kas nodrošina apgrozījumu, peļņas plāni nav izpildāmi. Daļa resursu tieši atspoguļojas izmaksās – darbaspēks, apakšuzņēmēji, nomātas lietas, izejvielas. Daļa resursu nonāk uzņēmuma īpašumā. Piemēram, telpas var nomāt, bet telpas var būt arī pašu īpašumā. Bizness var būt līdzvērtīgs abos gadījumos, bet izmaksas ir atšķirīgas un to atspoguļojums finanšu pārskatos arī.

Īpašumā iegūstamie resursi tradicionāli ir pamatlīdzekļi un apgrozāmie līdzekļi.

Pamatlīdzekļi – tie ir resursi, kurus iegādājas ilgākam laikam (kalendārajā gadā) un tos arī atspoguļo peļņas un zaudējumu aprēķinā pakāpeniski – uzrādot nolietojumu. Vēsturiskā finanšu analīze ļauj saprast, vai uzņēmumam darbības nodrošināšanai pamatlīdzekļu ir pietiekami, vai arī ir nepieciešamas investīcijas. Tās var iedalīt divās lielās grupās – esošo jaudu uzturēšanas investīcijas un izaugsmes investīcijas – apgrozījuma un/vai jaunu darbības veidu, produktu, tirgu apguvei. Budžetā un vairāku gadu finanšu plānā ir būtiski plānot šīs investīcijas, pamatojot to apjomu, nepieciešamību, veikšanas brīdi.

Tāpēc arī finanšu plānos sāk ar EBITDA aprēķinu un tad, peļņas aprēķina nolūkā, pievieno nolietojuma izmaksas – jo to veido nolietojums gan no esošajiem aktīviem, gan arī no jaunajām investīcijām, turklāt parasti nolietojuma izmaksas nav proporcionālas apgrozījuma izmaiņām, tāpēc arī prognozējamas kā atsevišķs elements (lai gan parastā grāmatvedības peļņas un zaudējumu aprēķinā būtiska ražošanas izmaksu daļa bruto peļņas aprēķinam ir tieši nolietojums).

Apgrozāmie līdzekļi – parasti tiek piemirsts šis būtiskais resurss, kas prasa finansējumu un nodrošina apgrozījumu.

Piemērs

Vairumtirdzniecības uzņēmums-izplatītājs nodrošina būvuzņēmumus ar specifiskiem komponentiem. Lai arī lielākā daļa preču tiek iegādātas pēc klientu pasūtījuma, būtiska daļa preču tiek turētas arī uz vietas noliktavā – uzņēmumam ir iepirkti preču krājumi pārdošanai – un vēsturisko datu analīzes rezultātā secināts, ka krājumi nodrošina vidēji 30 dienas (mēnesi) uzņēmuma darbības. Citiem vārdiem – naudas līdzekļi uzņēmuma krājumos ir ieguldīti vidēji 30 dienas gadā.

Tā kā preces tiek pārdotas būvuzņēmumiem, bieži specializētiem apakšuzņēmējiem, naudas plūsmas grafiks no klienta ir ilgs – no klienta pie ģenerāluzņēmēja, no ģenerāluzņēmēja pie apakšuzņēmēja, no apakšuzņēmēja pie piegādātāja. Vēsturisko datu analīzes rezultātā secināts, ka pircēji ar uzņēmumu par piegādāto preci norēķinās vidēji 3 mēnešu, t. i., 90 dienu laikā.

Apgrozāmo līdzekļu vajadzību samazina atliktie maksājumi – uzņēmums no saviem piegādātājiem (ražotājiem) saņem preci uz pēcapmaksu. Vēsturisko datu analīzes rezultātā secinām, ka vidējais apmaksas periods ir 30 dienas.

Tātad krājumus bilancē uzņēmums finansē ar atlikto maksājumu piegādātājam, bet apgrozāmos līdzekļus tam nepieciešams finansēt no citiem avotiem.

Un tad, veidojot finanšu plānus, tiek secināts, ka ir iespēja nākamajā gadā apgrozījumu kāpināt par 25%. Pie vēsturiskā 5 000 000 EUR apgrozījuma tas nozīmē jau 1 250 000 EUR kāpumu apgrozījumā un – cerams – peļņā. Bet papildus apgrozījums nozīmēs papildu debitoru parādus – peļņa tiks gūta no preces pārdošanas pavadzīmju atzīšanas uzņēmuma grāmatvedībā un uzņēmuma bankas kontā tiks saņemta tikai 3 mēnešus vēlāk. Apgrozījumam augot par 25%, debitoru parādi augs par tiem pašiem 25% jeb no 411 000 EUR iepriekšējā finanšu gadā uz 514 000 EUR plānotajā finanšu gadā. Tas nozīmē, ka uzņēmumam nāksies atrast papildu 103 000 EUR, kurus “iesaldēt” apgrozāmajos līdzekļos, lai nodrošinātu plānoto apgrozījuma un peļņas palielinājumu.

_______________________________________________________________________

Pat, ja plāni nepildās kā iecerēts, tajos ir atspoguļoti lēmumi, resursi ieņēmumu gūšanai, finansējums plānu izpildei un rezultāts, kā arī ir saprotami un skaidrojami noviržu iemesli
_______________________________________________________________________

Apgrozāmo līdzekļu vajadzība neparādās tieši peļņas un zaudējumu aprēķinā, bet netieši. Piemēram, lai to samazinātu, uzņēmums lemj samazināt cenu klientiem, lūdzot ātrāku parādu apmaksu – samazinās peļņa. Vai arī lūdz piegādātājiem ilgāku atliktā parāda termiņu – atkal samazinās peļņa. Vai arī īpašnieks nevar izņemt dividendes, jo tās izmanto apgrozāmo līdzekļu finansēšanai. Vai arī jāņem bankas kredīts, tādējādi apgrūtinot uzņēmuma aktīvus un rodas arī procentu izmaksas – kas jau iekļaujamas tiešā veidā peļņas un zaudējumu aprēķina plānos.

Naudas plūsmas prognozes rezultāts

Visu plānu apkopošanas prognozēto finanšu pārskatu formā rezultāts atspoguļo uzņēmuma plānoto darbības rezultātu – vai naudas atlikums palielinās vai samazinās. Pirmajā gadījumā naudas pārpalikums tiek iekļauts prognozētajā bilancē tās sabalansēšanai. Otrajā gadījumā tiek meklēts un prognozēs uzrādīts papildu finansējums – parasti investīcijas vai kredīti.

Protams, uzņēmējdarbība tiek plānota tā, lai naudas plūsma arvien palielinātos, bet tas nenotiek vienmērīgi un uzreiz.

Budžetēšana, ilgāka termiņa naudas plūsmu plānošana ļauj melns uz balta ieraudzīt, kas tiek prasīts no uzņēmuma, tā vadības, lai ilgtermiņā sasniegtu uzņēmējdarbības mērķi – peļņu un,  kas būtiskāk, ‒ pozitīvu naudas plūsmu summāri prognozētajā nākotnē. Atkārtošu – kvalitatīvs budžets, ilgtāka termiņa naudas plūsmas prognoze palīdz ticami apzināties, kurp uzņēmums virzās, ko var sasniegt un kādi resursi – gan darbarīki, gan finanšu avoti – ir nepieciešami mērķu sasniegšanai.

Laika horizonts

Mēdz jautāt, cik ilgu laika periodu paredzēt naudas plūsmu plānošanai. Atbilde ir atkarīga no uzņēmuma vietas tirgū – tas aug kopā ar ekonomiku vai arī izaugsme notiek straujāk vai lēnāk.

Ja tas jau tagad aug lēnāk par ekonomiku, tad plānošanā ir divas iespējas – plānot lejupslīdi un izbeigšanos/pārdošanu/pārveidošanu vai arī plānot “atsitienu” un tālāku izaugsmi vai stabilizāciju.

Ja iecerētā izaugsme ir vienā līmenī ar ekonomiku, tad ilgtermiņa naudas plūsmas nav vērts plānot, budžetu gan (taču tas norāda, ka uzņēmuma vadībai nav ideju par ilgtermiņa izaugsmi). Šajā situācijā atliek izlemt, kāds ir sagaidāmais ikgadējās stabilās izaugsmes līmenis – tas parasti ir ilgtermiņa ekonomikas izaugsmes vai prognozētās inflācijas līmenis. Šādu prognozi izmanto kapitalizācijas metodē vērtēšanā un tā sauktās “beigu” vai “terminālās” vērtības aprēķinā, tā bieži tiek izmantota komercdarbībā lietotā nekustamā īpašuma vērtējumos.

Savukārt, ja uzņēmums dabiski (pats, neņemot vērā citu uzņēmumu iegādes ) aug ātrāk par ekonomiku, tas var notikt, balstoties uz viena no diviem faktoriem (vai abu kombinācijas): uzņēmuma darbības sfēra aug ātrāk par ekonomiku un/vai uzņēmuma tirgus daļa aug ātrāk nekā konkurentiem.

Izaugsme, kas straujāka par ekonomiku – vienalga, uzņēmuma vai nozares, nevar turpināties bezgalīgi, jo – tīri matemātiski – uzņēmums nevar paplašināties ārpus globālās telpas un laika.

Tāpēc atbilde – naudas plūsmu prognozē uz priekšu tik gadus, cik ticami nepieciešami vispārējā ekonomikas izaugsmes līmeņa sasniegšanai.

Atšķiras detalizācijas:

• pirmo gadu vajadzētu prognozēt ļoti precīzi – faktiski jāveido budžets;
• 2–5 gadus vēlams prognozēt diezgan detalizēti, norādot galveno ienākumu un izdevumu posteņus – prognožu saturs līdzīgs budžeta apkopojumam;
• ja pēc 5 gadiem vēl nav pārliecības, ka izaugsme stabilizējas vai tomēr ir skaidrs, ka izaugsmi var turpināt, bet nav jēgas detalizēti skatīties ienākumu izdevumu posteņus, tad noteiktu laiku uz priekšu var plānot lielos vilcienos – ikgadējo izaugsmes likmi plāno tā, lai sasniegu ekonomikas izaugsmes līmeni, peļņu plāno kā noteiktu procentu no apgrozījuma, iespējama vēl pamatota detalizācija, piemēram, finansējuma piesaistē vai dividenžu izmaksā.

[1] Profesionālajā starptautiskajā terminoloģijā ARR vai RevPAR, vai ADR – ļauj salīdzināt dažādu viesnīcu efektivitātes.